"Kā meteors pie mākslas debesīm Tu pazibēji…" par Eduardu Veidenbaumu (1867–1892) rakstīja viņa draugs un novadnieks, dzejnieks Edvards Treimanis-Zvārgulis (1866–1950). Taču, lietojot pašam Veidenbaumam tik tuvo debesu ķermeņu tēlainību, drīzāk viņu gribas salīdzināt ar supernovu, kuras uzliesmojuma spožums ieraudzīts pēc tam, kad zvaigznes vairs nav. Dzejnieka talanta spēks, kas viņa dzīves laikā palika plašākam lasītāju lokam nezināms, ar gadiem nav mazinājies. Viņa 19. gs. nogalē tapusī dzeja saglabājusi pārsteidzošu aktualitāti – Veidenbaumu zina no galvas un citē, ar viņa radītajiem tekstiem top muzikālas kompozīcijas arī 21. gadsimtā. "Mosties, mosties reiz, svabadais gars", "Kā gulbji balti padebeši iet", "Domāju es domas dziļas" un vēl citas viņa dzejas rindas atpazīst ne tikai literatūrvēsturnieki – tās joprojām ir ikdienas apritē.

Eduards Veidenbaums pieder pie pirmās latviešu intelektuāļu paaudzes, kurā akadēmiska izglītotība vairs nebija unikāls retums: latviešu zemnieki, jau pusgadsimtu brīvi no dzimtbūšanas, tiecās skolot savus bērnus. Tomēr laikā, kad Eduards Veidenbaums kļuva par Tērbatas Universitātes tieslietu studentu, Baltijā nobrieda ekonomiskā krīze, un arī iekoptās un labi apsaimniekotās Liepas pagasta "Kalāču" mājas nevarēja nodrošināt studentam materiāli bezrūpīgu eksistenci. Nācās taupīt gan uz pārtikas, gan apģērba rēķina, kas savienojumā ar neizbēgamo stresu un spēku sasprindzinājumu dragāja jaunā cilvēka veselību. Arī liktenīgajā 1891. gada decembra vakarā, kad Eduards no Tērbatas atgriezās mājās, viņam mugurā bija pārāk plāns un izdilis mētelis. Vairāk nekā trīs stundas ilgušais ceļš no Cēsīm līdz "Kalāčiem" izrādījās pēdējais: saaukstēšanās pārauga tuberkulozā pneimonijā, kas aprāva dzejnieka mūžu jau nākamā gada pavasarī. Mūžībā aizejot, viņa kontā bija nepilns simts dzejoļu (atdzejojumus ieskaitot), daži īsprozas tulkojumi un četri populārzinātniski raksti, kuru tematika – tiesību vēsture, elektriskā apgaismošana, mehānikas teorija, tautsaimniecība – liecina par apskaužamu redzesloka plašumu.

Latviešu literatūrā Eduards Veidenbaums ir līdz tam neiemīta ceļa gājējs. Viņa literārie paraugi meklējami nevis tolaik vēl ļoti pieticīgajā latviešu dzejas ainavā, bet gan pasaules literatūras virsotnēs, kur Horācijs, Šillers un Heine. Viņš bija pirmais, kura poētiskās domas fokusā atradās nevis piederība kādam kopumam un tā nozīmes apliecinājums, bet gan suverēna, pašvērtīga indivīda konfrontācija ar īstenību. Pirmais, kurš tik dziļi tvēra dzīvības, nāves un dzīves jēgas jautājumus, tik drosmīgi izgaismoja sociālās un ētiskās vainas, par kurām tolaik literatūra runāja pusbalsī cariskā režīma policejiskuma un sabiedrības pieņēmumu dēļ. Arī triviālākām tēmām pievērsies, dzejnieks saglabāja poētiskās redzes asumu, valdzinošu pašironiju un īstumu, kas ļauj viņa literārajam mantojumam joprojām raisīt jūtu rezonansi. Tam apliecinājums ir arī Eduardam Veidenbaumam veltītais Latvijas Bankas divu kolekcijas monētu komplekts.

*Divu monētu komplekta katras monētas nominālvērtība: 2.5 eiro

Skatīties video