Latviešu literatūras klasiķis Vilis Lejnieks (1874–1940) rakstniecības gaitu sākumā pieņēma pseidonīmu Plūdons, ko nostiprināja par savu uzvārdu. To viņš aizguva no dzejnieka Ausekļa izveidotā latviešu dievību saraksta, kurā Plūdons minēts kā ūdeņu dievs.
V. Plūdoņa bērnu dzeja sakņota latviešu folklorā. No vecāsmātes viņš bērnībā dzirdēja gan pasakas, gan tautasdziesmas, ko vēlāk ietērpa saistošā dzejas valodā. Rakstniekam pašam bija deviņi bērni.
Plūdoņa daiļradei veltītās monētas vizuālo risinājumu veido vairākās paaudzēs iecienīti viņa bērnu dzejoļi – "Rūķīši un mežavecis" (1913) un "Zaķīšu pirtiņa" (1915). Māksliniece no pirmā dzejoļa izvēlējusies atveidot meža rūķu pikošanos, kad sagaidīts pirmais sniegs. Otrais dzejolis attēlo zaķu mazgāšanos pirtī, kas latviešiem kā senākos laikos, tā vēl joprojām ir iecienīta miesu un garu veseļojoša nodarbe. Kaut abi dzejoļi ir par rūķiem un zaķiem, un citām meža radībām, saprotam, ka dzejnieks vēsta par bērniem un viņu saskari ar brīnišķīgo dabas un tradīciju pasauli, kam viņa daiļradē ir nozīmīga loma. Plūdons dzimis Zemgalē, bērnību un vēlāk vasaras pavadījis skaistās Mēmeles tiešā tuvumā un mežu ielokā. Zemgales lauki, māju apkaime un apkārt esošie meži viņam bijuši ļoti mīļi, un tie daudz apdzejoti viņa darbos. Plūdonim patika rakstīt, atrodoties dabā – starp kokiem un ūdeņiem. Šī ir monēta gan bērniem, gan pieaugušajiem. Tā attēlo bērnu dzīvesprieku, Latvijas dabas skaistumu un veltīta rakstnieka 150 gadu jubilejai.